Tumsas spēku apvērsums 1958.gadā Vatikānā, Romas pāvesta troņa uzurpācija. Patiesās Romas Katoļu baznīcas aptumsuma ēra un norobežošana no viltotās baznīcas

 

            "Nepareizi ir nepareizi pat tad, ja katrs to dara. Un pareizi ir pareizi pat tad, ja neviens to nedara", Sv. Augustīns

            Tie, kuri ir „bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprotot Dieva gribu” (Pāvils kolosiešiem 1:9), ir spējīgi lasīt laika zīmes. Viņi raugās uz tām zīmēm, ko runājis Jēzus Kristus no svētā Mateja evaņģēlija 24.nodaļas, kas attiecināma uz mūsdienām un saskaņā ar kuru var secināt, ka Viņa Otrā atnākšana ir tuvu. Kristieši vienmēr ir vērojuši Kunga atgriešanās zīmes, kaut gan apustulis Pāvils otrajā vēstulē tesaloniķiešiem saka, ka tuvākās Viņa atnākšanas zīmes ir lielā atkrišana un atklāta grēka cilvēka, antikrista parādīšanās."Bet attiecībā uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu savienošanos ar Viņu, mēs lūdzam jūs, brāļi: nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā Tā Kunga diena būtu klāt. Vai tas būtu gara iedvesmojums, runāts vārds vai it kā manā vārdā rakstīta vēstule, lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.” (Pāvils 2. tesaloniķiešiem 2:1-4)

            Dabas vide - tā ir kā Dieva izpausme, kuras vidū šajos laikos, kad visapkārt valda herēzijas, var nodoties pārdomām un  garīgiem meklējumiem, rast apskaidrību un Svētā Gara vadībā apzināties Patiesību, kamēr Dieva tempļos valda necieņa, izlaidība un bezdievība. "Tikai nedaudziem ir dāvāts atpazīt patieso Baznīcu tumsas vidū starp tik daudzām šķelšanām un ķecerībām un vēl mazāk – joprojām mīlēt patiesību, ko viņi ir redzējuši to lidojam kā savos apskāvienos”, Sv. Roberts Belarmīns  (1542-1621), kardināls un Baznīcas doktors.

            Neņemt vērā Dieva sūtītās zīmes nozīmē pieaicināt katastrofu. 1917.gadā Vissvētākā Jaunava Marija vairakkārt parādījās Fatimā, Portugālē, lai brīdinātu pasauli par komunistiskās Krievijas draudošajām briesmām. Lai pasaule ieticētu Dievam un Fatimas Dievmātes vēstījumiem caur trīs bērniem Francisku, Jacintu un Lūciju, no Dievmātes tika apsolīts brīnums, un togad 13.oktobrī Fatimā uz kāda lauka sapulcējās 70-100 tūkstošu cilvēku. Notika liels Saules brīnums, ko varēja paveikt tikai pārdabiski spēki, un par kura lieciniekiem kļuva gan ticīgie, gan neticīgie, pavēstot dažādos plašsaziņas līdzekļos. Jaunavas Marijas ieteikumiem par lūgšanām un upurēšanu netika pievērsta uzmanība. Viņa norādīja, ka Krievija „izplatīs savus maldus visā pasaulē, izraisot karus un Baznīcas vajāšanas. Labais tiks mocīts, pāvests daudz cietīs, dažādas nācijas tiks iznīcinātas. Pāvests Pijs XII, dēvēts „Fatimas pāvests”, viņas ziņojumu ņēma vērā nopietni, tomēr viņš neizpildīja lūgumu veikt Krievijas iesvētīšanu viņas Bezvainīgajai Sirdij kopā ar visiem bīskapiem no pasaules.

            Ja revolūcija, kura sākās Francijā un vēlāk tika eksportēta uz Krieviju un par kuru runāja Dievmāte, veiksmīgi kļūtu globāla, tā, pirmkārt, neitralizētu Romas Katoļu baznīcu – lielāko revolūcijas pretinieku. Tādiem pāvestiem kā Pijam XII vairs nebūtu iespējams to nepieļaut. Viņa nāves laikā 1958.gadā Baznīca un hierarhija jau mīklaini runāja par iefiltrējušiem komunistiem un brīvmūrniekiem (masoniem), pārmaiņu aģentiem, kas bija gatavi pārvietoties, lai iznīcinātu visu labo. Kopš tā laika pasaule vairs neapzinās, ka pāvesta Pija XII pēctecis nav Jānis XXIII, bet gan jau iepriekš pareģots pāvests, kurš 31 gadu nodzīvojis trimdā, atrazdamies gūstā.

            Pāvests Pijs XII kā savu pēcteci izvirzīja kardinālu Džuzepi Siri, dedzīgu komunisma pretinieku un patiesās ticības aizstāvi, kurš, bez šaubām, sekotu Dievmātes vēlmēm. Konklāvā, kas sekoja pēc vecā pāvesta nāves, Siri tika ievēlēts gan trešajā, gan ceturtajā balsojumā un pieņēma vārdu Gregorijs XVII – tas ir fakts, kas ir apliecināts pat FIB dokumentos, kas nesen tika svītroti no slepenajiem sarakstiem, un norādīts arī Viljama Paula grāmatā „Vatikāns atklāts”, kurā attiecīgi ir citēti dažādi literatūras avoti, piemēram, Valsts departamenta 1958.gada 20.novembra slepenais ziņojums „Jānis XXIII”, kas deklasificēts 1974.gada 11.novembrī, 1961.gada 10.aprīļa slepenais ziņojums „Kardināls Siri”, kas deklasificēts 1994.gada 28.februārī. Saskaņā ar FIB slepeno ziņojumu „Kardināls Siri” franču kardināli uzreiz pēc viņa ievēlēšanas anulēja rezultātus, norādot, ka tie izraisītu plašus nemierus un vairākas ievērojamu bīskapu slepkavības aiz, t.s., Dzelzs priekškara.

           Saskaņā ar  Baltimoras katehismu (12. nodaļa, 537.jautājums) antipāvests nozīmē neīstu pāvestu, antipāvesti ir vīrieši, kuri ar neticīgu kristiešu vai kādu citu palīdzību nelikumīgi pieprasījuši un sagrābuši pāvesta varu, kamēr likumīgais pāvests bija cietumā vai trimdā. Baznīcas vēsturē ir bijuši vairāk kā 40 antipāvestu. Ir pietiekami daudz pierādījumu, lai skeptiķus pārliecinātu, ka tā sauktā „Siri teorija” nav vis teorija, bet gan vēsturisks fakts. Tas ir labākais izskaidrojums, kādēļ vairāk nekā 40 gadu laikā zem pēdējiem antipāvestiem, sākot ar Jāni XXIII un beidzot ar pašreizējo Francisku, Baznīca ir krasi izmainījusies, kā dzēliena iekaisums izplešoties pa visām draudzēm, un patlaban patiesā Romas Katoļu baznīca ir aptumsuma stāvoklī.

            Tā laika laikraksts Associated Press 1958.gadā ziņojis par notikumiem Vatikānā (arī Viljama Paula grāmatā „Vatikāns atklāts”). Baltie dūmi no skursteņa signalizē pāvesta ievēlēšanu, savukārt melnie – neievēlēšanu. Todien, 1958.gada 26.oktobrī dūmi no skursteņa bangoja 2 reizes. Pusdienlaikā dūmi vispirms nāca balti, bet tad tie ātri palika melni, kas bija zīme, ka kardināli neizvēlējās pāvestu pirmajos divos balsojumos. Tad krēslā no slaidā skursteņa virs Siksta kapelas parādījās balti dūmi, viļņojoties veselas 5 minūtes un liecinot par to, ka pāvesta Pija XII pēctecis ir izvēlēts. Kādu laiku 200000 romiešu un tūristu lielajā Svētā Pētera laukumā un miljoniem citu radio klausītāju visā Itālijā un Eiropā bija pārliecināti, ka Baznīcai ir jauns pāvests un gaidīja viņa svētības saņemšanu. Cilvēki dzirdēja Vatikāna diktoru gavilējoši saucot: „Pāvests ir ievēlēts! Dūmi ir balti. Absolūti nav šaubu. Pāvests ir ievēlēts (diktora vārdi, kas parādījušies arī 01.11.1968. laikrakstā London Tablet). Visa ārpasaule zināja, ka jauns pāvests ir izvēlēts. Daudzi pūlī priekā sauca: „Balts, balts!” Diktors paziņoja, ka kardināli tai momentā, iespējams, rituālā ceremonijā taisījās iecelt pāvestu. Priesteri un citi Vatikāna darbinieki redzēja baltus dūmus un sāka priecāties, viņi ar lakatiem māja, un konklāva personas (kardinālu palīgi) no apustuliskās pils logiem tiem māja pretim. Iespējams, arī viņi ticēja, ka pāvests ir ievēlēts. Taču pēc tam, dūmiem turpinot izplūst no skursteņa, tie sāka variēties dažādās krāsās - melnā un pelēkā.

            Kā norādīts “Associated Press”, pat augstas Vatikāna amatpersonas bija apmuļķotas. Konklāva pārvaldnieks Callori di Vignale un konklāva maršals Sigismondo Čigi steidzās uzsākt viņiem uzticētās darbības. Kad Palatines gvarde tika izsaukta no tās kazarmām un tai tika norādīts gatavoties doties uz Sv. Pētera baziliku jaunā pāvesta vārda paziņošanai, tai drīz vien pavēlēja doties atpakaļ vēl pirms tā sasniedza laukumu. Arī Šveices gvarde tika turēta gatavībā. Itālijas radio intervijā Čigi teica, ka pilī valdīja neziņa un ka ir bijis trīs citos konklāvos, un nekad nebija redzējis dūmus tādās krāsu variācijās kā svētdien. Pūlis mokoši gaidīja. Katrs ievēlēts pāvests parasti balkonā parādās 20 minūšu laikā. Cilvēki gaidīja veselu pusstundu, tagad raizējoties, vai dūmi nozīmēja melnu vai baltu. Noskaņojums apkārt Vatikānam kļuva par vienu no neticamākajiem apjukumiem. Daudzi sāka doties prom, bet joprojām bija samulsums. Pēc pusstundas radio sāka satraucoši runāt, ka atbilde joprojām ir neskaidra. Un tikai pēc krietna laika, kad jaunajam pāvestam vajadzēja parādīties balkonā virs Svētā Pētera laukuma, kļuva zināms, ka balsojuma kopsavilkums būs zināms nākamai dienā plkst. 10:00 un ka melnie dūmi bija paredzēti.

            Tradicionālais katoļu mācītājs, Louis J. Kempbels, rakstīja, ka zvani zvanīja visā Itālijā, un ziņas par pāvesta ievēlēšanu izplatījās visā pasaulē. Bet konklāvā notika nozīmīga cīņa, tas bija iznākums, kas bija jau iepriekš noteikts. Pāvestam Gregorijam XVII netika atļauts ieņemt viņa likumīgo vietu apustuļa Pētera mantinieku līnijā. Pāvesta postenis Siri tika atņemts, bet komunistu un masonu draugs Andželo Ronkalli uzurpēja pāvesta troni kā Jānis XXIII trešajā balsošanas dienā, saņemot nepieciešamo balsu skaitu. Jānis XXIII tika "ievēlēts" 1958.agada 28.okotbrī.

            Daži informācijas avoti liecina, ka pāvests Gregorijs XVII no troņa atteicās, tomēr tas nepārprotami notika spiediena un draudu rezultātā, un saskaņā ar 1917.gada Kanonisko tiesību kodeksa 185.kanonu „atkāpšanās nav spēkā pēc likuma, ja tas tika darīts netaisnīgi nodarītu nopietnu baiļu, krāpšanas, nopietnas kļūdas vai simonijas [amatu pirkšanas] rezultātā.”

             Izdevumā „Vatikāns atklāts” norādīts, ka 1918.gadā pēc kapelāna kalpošanas, Ronkalli tika nozīmēts mācīt baznīcas vēsturi Pāvesta Laterāna seminārā Romā. Viņš tika atlaists sakarā ar viņa komunistiskajām simpātijām un modernista idejām, ieskaitot atzinīgi novērtētās „jauktās laulības” (laulības starp katoļiem un nekatoļiem). Neilgi pirms Otrā pasaules kara Ronkalli tika nosūtīts uz Parīzi kā pāvesta nuncijs, kur viņš nokļuva draudzīgās attiecībās ar Francijas prezidentu Vincentu Auriolu, franču koumunistu līderi Morisu Torezu un radikāļu partijas līderi Eduardu Heriotu. Torezs Kremļa Padomju amatpersonām nosūtīja kvēlu ziņojumu par Ronkalli, ka viņš ir bijis ideāls prelāts un saprata marksismu kā marksists, viņš varētu būt labākais „kristiešu biedrs” Romas Katoļu baznīcā. „Es bieži labi saprotos ar ateistiem un komunistiem, labāk, kā ar dažiem fanātiskajiem katoļiem”, Andželo Ronkalli bija teicis viņa nuncija funkciju laikā Parīzē.

          Kempbels rakstīja, ka Vatikāna II koncila, kas bija instruments revolūcijas izraisīšanai un būtībā apvērsuma turpinājums, Jāņa XXIII uzruna bija pārmetums Pijam XII, kardinālam Siri un būtībā pašai Jaunavai Marijai, viņš teica: „Šajos modernajos laikos viņi neko nevar redzēt, kā tikai izvairīšanos un sabrukumu. Viņi izturas tā, kā iepriekšējos koncilos, viss bija pilnīga uzvara kristiešu idejai un dzīvei. Mēs nevaram piekrist šiem tumsas praviešiem. Dievišķā tālredzība ved mūs uz jaunu lietu kārtību” (Jānis XXIII, 1962.gada 11.oktobrī). Masoni nevarēja slēpt savu sajūsmu, ka „pāvests”, kurš īstenos viņu „jauno lietu kārtību” bija beidzot ieņēmis pāvesta troni. Tas bija kaut kas tāds, par ko viņi ilgi bija rīkojuši sazvērestības. Jānim XXIII nekavējoties tika uzlīmēta etiķete „Labais pāvests Jānis”. Uzskatot to par blēdīšanos, viņš atteicās publicēt trešo Fatimas noslēpumu 1960.gadā tā patiesajā saturā, kā Dievmāte lūdza. Fatimai netika ļauts iejaukties Jāņa XXIII grandiozajos plānos dialogā ar lielo sarkano pūķi komunismu, kas draudēja apņemt gan pasauli, gan Baznīcu tā bezdievīgajā ideoloģijā.

             Kā norādīts Manhatana grāmatā „Slepkava Vatikānā” un Ričarda P. McBrien grāmatā „Pāvestu dzīve” konservatīvie kardināli ticēja, ka Ronkalli 78 gadu vecumā bija pārāk vecs, lai dotu vaļu postošām sekām Vatikānā un kalpos tikai kā „pāvesta aizbildnis” līdz nākamajam konklāvam. Viņi kļūdījās. Jāņa XXIII pirmais rīcības akts bija iecelt viņa „progresīvo” kolēģi arhibīskapu Džovanni Batista Montini, kurš bija „izsūtīts trimdā” uz Ziemeļitāliju, par kardinālu. Pēc tam viņš iecēla 23 papildus kardinālus, lai atvairītu jebkādus tradicionālistu mēģinājumus atgūt Vatikāna kontroli. Daudzi no tiem bija labi pazīstami ar to kreisajiem uzskatiem, citi bija no trešās pasaules valstīm. Izdevumā „Amerikāņu pāvests: kardināla Franciska Spellmana dzīve un laiks" (New York: Times Books, 1988) norādīts, ka Spellmans, atgriežoties no konklāva, paziņoja savu nicinājumu par jauno „pāvestu”, sakot: „Viņš nav pāvests. Viņam vajadzētu pārdot banānus”.

            Trešais Fatimas noslēpums atklāj, "ka Lielā atkrišana sāksies no augšas". Šo noslēpumu no tā laika, kad antipāvests Jānis XXIII attiecās to publicēt patiesajā saturā, līdz pat šodienai jūdu-masoniskie grupējumi ir uzurpējuši, safabricējot pavisam citā saturā. Tā patieso būtību bija izlasījis un apstiprinājis, piemēram, labi pazīstams kardināls Ottaviani. 1957.gadā [pirms apvērsuma] māsa Lūcija no Fatimas jau tad teica, ka mēs dzīvojam beigu laikos, tāpēc ir jāizvēlas, vai cilvēki dzīvo Dievam vai velnam, citas iespējas nav.

            "Roma pazaudēs ticību un kļūs par Antikrista sēdekli (..) Baznīca būs aptumsumā", Dievmāte no La Salette 1846.gada 19.septembrī.

           Šodien redzamākās izmaiņas, ar ko tiek aptraipīts un pazemots Baznīcas tēls un autoritāte, ir liberālisms, modernisms, maldīgs, kļūdains ekumēnisms, latīņu valodas kā Baznīcas vienotības simbola izņemšana, necieņa un izlaidība baznīcā, baznīcas likumu noniecināšana, dažādas citas ārējās izmaiņas, kas noniecina Baznīcas autoritāti utt. Ideoloģija, ka baznīcai esot jāiet solī ar laiku, tika uzspiesta no Francijas masoniskajiem revolucionāriem 1789.gadā un turpinājās ar masonu revolucionāriem no Itālijas (un ārzemēm) pāvesta Pija IX valdīšanas laikā līdz viņu (Kristus ienaidnieku) pāvesta valstu uzurpācijai. Šī ļaunuma ideoloģija mūsdienās ir visatzinīgāk novērtētā katra modernā cilvēka priekšstatā.

 

            "Cilvēks padosies laikmeta garam. Tie teiks, ka ja viņi dzīvotu mūsu laikā, ticība būtu vienkārša un viegla. Bet viņu laikā tie teiks, ka lietas ir sarežģītas, Baznīca ir jāmodernizē, lai tā atbilstu laika vajadzībām un problēmām. Kad pasaule un Baznīca būs vienota, tad tās dienas ir klāt. Jo mūsu Dievišķais Meistars nolika barjeru starp Viņa lietām un šīs pasaules lietām", Sv. Antonijs Abats (251-356), nodzīvojis 105 gadus, dzīvnieku aizbildnis un daudz uzturējies Ēģiptes tuksnešos).

 

            Nav nekas pārsteidzošs, ka kopš 1958.gada, sākot ar jau minēto Jāni XXIII, tad Pāvils VI, Jānis Pāvils I, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un tagadējais Francisks ir antipāvesti, kuriem ir saistība ar Jauno Pasaules Kartību jeb masonismu. Svarīga piezīme - neskaitot viņa svētību pāvestu Gregoriju XVII, kurš aizgāja mūžībā 1989.gadā, trimdā ir arī vairāki citi kardināli, kuri ir lieli ienaidnieki viltotajai katoļu baznīcai. Stingri ievērot viltota Romas bīskapa [antipāvesta] principus nozīmē būt ārpus Baznīcas kopības” , Sv. Kiprians.

            1559.gadā pāvests Pāvils IV uzrakstīja nemaldīgu pāvesta bullu Cum ex Apostolatus Officio, kuras mācības ir spēkā uz nenoteiktu laiku (uz visiem laikiem), lai garantētu De Fide (Ticības) tīrību un aizsargātu Baznīcu no viltus ganiem. Faktiski, minētā bulla ir Baznīcas mācības konkretizējums. Tajā noteikts: "mēs ieviešam kā likumu, nosakām, izdodam dekrētu un definējam: ja kādreiz kādā laikā atklājas, ka ... Romas pāvests pirms viņa kā kardināla vai Romas pāvesta paaugstināšanas ir novirzījies no katoļu ticības vai kritis kādā ķecerībā, paaugstinājums pat tādā gadījumā, ja tas nav apstrīdēts un ir bijis ar vienbalsīgu visu kardinālu piekrišanu,  ir spēkā neesošs, tukšs un nederīgs". Savukārt Baznīcas bīskaps un doktors Sv.Alfonsas Maria-Ligori 1787.gadā rakstīja: „Ja kādreiz pāvests kā privāta persona kristu ķecerībā, viņš uzreiz izkristu no pontifikāta”.

            Piemēram, Karolam Vojtilam jeb antipāvestam Jānim Pāvilam II bija nepārprotami herētiski uzskati un darbības  gan pirms viņš tika „iecelts” pāvesta amatā, gan arī pēc troņa uzurpācijas visā viņa 27 gadu valdīšanas laikā. Viens no lielākajiem apostāzes aktiem bija 1999.gada 14.maijā, kad viņš paklanījās un noskūpstīja antikristīgo Muhameda Korānu – nepārprotama atkrišana no katoļticības. Korāns ir musulmaņu „svētā grāmata”, kas satur daudz bezdievības. Tā zaimo Svēto Trīsvienību un noliedz Jēzus Kristus Dievišķumu. Cienīt šo nesvēto, safabricēto grāmatu vienmēr tika uzskatīts par atkrišanas aktu – pilnīgs noraidījums patiesajai un vienīgai svētajai Romas Katoļu ticībai, ko iedibināja Jēzus Kristus. Šis pats akts vien Jāni Pāvilu II padara par atkritēju. „Bet svētais mūks Georgs no San Sabas atzinās, ka Muhameds bija velna māceklis un ka viņa mācekļi bija pazudināšanas stāvoklī”, Sv. Alfonsass.

            1917.gada Kanonisko tiesību kodeksa 188.4 kanonā noteikts, ka "ir noteikti iemesli, kuri realizē vārdos neizteiktu atkāpšanos no posteņa, kuri atkāpšanos akceptē vēl pirms likuma piemērošanas un tādējādi atkāpšanās ir spēkā esoša bez jebkāda paziņojuma. Šie iemesli ir: ..... (4) ja viņš publiski ir atkritis (novirzījies) no katoļticības."

            Arī, piemēram, „kardināls” Raicingers (bijušais antipāvests Benedikts XVI) nepārprotami ir Baznīcas mācību nosodītājs, pazīstamu herēziju mācītājs vairāk kā 40 gadu laikā, un joprojām tās māca. Piemēram, mēģinot gāzt Svētās Baznīcas nemaldīgo mācību pret absurdo mūsu laikmeta herēziju liberālismu, Raicingers publiski paziņoja, ka Vatikāna II koncila mācība bija „pretēja mācību programma”, kas „bija mēģinājums oficiāli saskaņot uzskatus ar jauno laikmetu, kas aizsākās 1789. gadā” un mēģinājums labot, kā viņš uzdrīkstējās apgalvot, nevienpusējību Baznīcas pieņemtās pozīcijās Pija IX un Pija X laikā, atbildot uz jaunā vēstures etapa izraisīto situāciju, uzsākot franču revolūciju” (Josifs Raicingers, "Katoļu teoloģijas principi", Ignatius Press). Lai vēl kategoriskāk noraidītu Raicingera mācības par nopietno un nemaldīgo pāvesta Pija IX mācību (par to, ka Baznīca nevar respektēt liberālisma, modernās civilizācijas un, t.s., progresa idejas), Raicingers paziņoja, ka Vatikāna II koncila laikā „viedoklis par kritisko iebildumu pret spēkiem, kuri ir atstājuši pēdas modernajā pasaulē, ir jāaizstāj ar viņu kustības, viedokļa respektēšanu (uzsvars pielikts). Raicingera apbrīnotā un aizstāvētā viedokļa respektēšana, piemēram, 1789.gadā, noveda pie daudzu Svētā Jāzepa Ordeņa priesteru un mūķeņu slepkavības, ko paveica antiklerikālo franču masoniskā revolucionāru kustība.

            Baznīcas kardināls un doktors Sv. Roberts Belarmīns: "No autoritatīvu avotu argumentiem un no cēloņiem ir pierādījies, ka izteikts ķeceris paša fakta dēļ ir atcelts no amata... tas nozīmē, ka pirms jebkuras izslēgšanas vai tiesas sprieduma.. tādēļ izteikts ķeceris nevar būt pāvests. Pāvests, kurš ir izteikts ķeceris, automātiski pārstāj būt pāvests un baznīcas galva, tāpat kā viņš automātiski pārstāj būt kristietis un Baznīcas loceklis" (De Romano Pontifice, II: 30.)

             Viltotās katoļu baznīcas antipāvests Francisks gan Jāni XXIII, gan Jāni Pāvilu II 2014.gada 27.aprīlī iecēla "svēto kārtā". Lieki jautāt, kādēļ man nāk prātā citāts no Jāņa Atklāsmes grāmatas: "Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa Vārdu un Viņa mājokli, tos, kas mājo debesīs." (Atkl. 13:6)

            Cietusī dvēsele, godājamā Anna Katerina Emmerika (1774-1824) pravietiski runāja par īsto pāvestu (jau minēto Gregoriju XVII) trimdā: „..pāvests, kurš nēsās sarkanu.” „Es redzēju Svēto Tēvu lielās bēdās. Viņš dzīvo citā pilī un viņam ir atļauts tikties tikai ar dažiem. Pat zinot savu lielo spēku, ļaunā puse jau ir veikusi uzbrukumu. Es baidos, ka Svētais Tēvs cietīs daudz posta pirms savas nāves, jo es redzēju melnu viltotu baznīcu, iegūstot zemes, es redzēju tās nāvējošo ietekmi uz sabiedrību. Svētā Tēva un Baznīcas ciešanas tik tiešām ir tik lielas, ka kādam vajadzētu lūgt Dievu dienu un nakti. Man ir teikts, lai lūgtos daudz par pāvestu un Baznīcu. Cilvēkiem ir nopietni jālūdz par tumšās baznīcas iznīkšanu (iznīcināšanu un izskaušanu)”, (Pravietiska Augustiniana māsas stigmatizētās Annas Katerinas Emmerikas vīzija no grāmatas „Annas Katerīnas dzīve”). Kādam katoļu priesterim Van Khoat Tran, noraidot viltoto katoļu baznīcu, pēc ļoti smaga darba, lūgšanām un grēku nožēlošanas 1988.gada 30.aprīlī Dženovā, Ravasko Institūta klosterī,  Itālijā izdevās uzmeklēt pāvestu Gregoriju XVII, viņš piesardzīgi no kāda “pavadoņa” (patiesībā – kontroliera) panāca atļauju ar viņu tikties. Tikšanās laikā pāvests Gregorijs XVII apliecināja, ka viņš ir patiesais pāvests, vēlāk viņam izdevās vēl vairākas slepenas tikšanās, bez tam, sadarbībā arī ar citiem garīdzniekiem pat īstenot slepenu stratēģiju patiesās Pētera hierarhijas un pēctecības saglabāšanai un jauna pāvesta ievēlēšanai Romā (kurš pasaulei nav zināms). Van Khoat bija piedāvājis Gregorijam XVII doties līdzi uz Ameriku, norādot, ka tur ir cilvēki, kas viņam var palīdzēt, taču pāvests attiecās, norādot, ka tas nav iespējams, viņš nevar iet, jo viņa sagūstītāji var nogalināt viņu jebkurā laikā. „Es satiku pāvestu Gregoriju XVII, es redzēju viņa acis, no tās dienas es nekad to neaizmirsīšu – acīs bija ciešanas, skumjas, pazemība un mīlestība. Viņa acis man vienmēr seko. Dienā, naktī, vienmēr, kad es pamostos.. Es zinu, ka viņš cieta pārāk daudz, ļoti daudz”, teicis Van Khoat.

            Šausmīgās sekas, ignorējot Dievmātes vēstījumu Fatimā, var saprast no Jēzus Kristus teiktā māsai Lūcijai pilsētā Rianjo 1931.gadā par Francijas Karaļa piemēru, kad tas neizpildīja Francijas veltīšanu Viņa Svētajai Sirdij, kā viņš bija ieteicis caur Sv. Margaritu Mariju Alakoku. Rezultātā bija revolūcija pret altāri un troni, asinsizliešana, apostāze, no kā Francija nekad nav atguvusies. Pēdējais Francijas karalis Luijs XVI, kurš bija katolis un deva žēlastības dāvanas nabagiem, pirms revolūcijas tika ieslodzīts un visbeidzot nonāvēts 1793.gadā. Ignorējot Dievmātes lūgumus mēs esam redzējuši divus lielos pasaules karus un vispasaules revolūciju, kamēr lielā atkrišana, ko pravietoja apustulis Pāvils, maršē caur Baznīcu kā nežēlīgs pļāvējs. Skumjš epilogs par šiem notikumiem apstiprina to realitāti. Pēdējais apvainojums Dievmātei ir tas, ka viņas mīļotā svētnīca Fatimā ir nonākusi atkritēju rokās, kuri pēc nesenām ziņām plāno to pārvērst par ekumēnisko centru, kur paredzēts visas pasaules reliģijām sapulcēties, pielūdzot viņu dažādos dievus.

            Arī Sv Asīzes Francisks, dzīvnieku aizbildnis, brīdināja par šo tumsas ēru: „Nelabajiem būs neparasta vara. Nevainojamā mūsu un citu ordeņu tīrība būs tik ļoti aptumšota, ka būs tikai pavisam maz kristiešu, kuri paklausīs patiesajam suverēnajam pontifikātam un Romas baznīcai ar lojālām sirdīm un perfektu žēlsirdību. Šā posta laikā vīrietis, neatbilstoši kanoniskajām tiesībām, tiks iecelts pontifikātā, kurš ar viltību daudzus centīsies vilkt maldos un nāvē... Daži sprediķotāji klusēs par patiesību, bet citi to nomīdīs zem kājām un noliegs to. Dzīves svētumu apsmieklā turēs pat tie, kuri ārēji to māca, tajās dienās Jēzus Kristus tiem sūtīs nevis īstu garīdznieku, bet iznīcinātāju” ("Cēlā tēva Sv. Asīzes Franciska darbi", 1882.gads)

            Pamazām Patiesība sūcas ārā un drīzi visi apzināsies, ka patiesā Baznīca ir tikusi aptumšota ar briesmīgām maldināšanām. Bezvainīgās Marijas Sirds triumfēs un Jēzus Kristus atgriezīsies, lai atprasītu Viņa Līgavu Baznīcu, attīrītu, padarītu svētu un neaptraipītu. Bet pirms tam pār pasauli nāks liels sods  - trīs tumsas dienas, kuras pravietojuši vairāki katoļu svētie un nav pretrunā ar Svētajiem rakstiem. Jēzus Kristus iedibinātā draudze pirms 2000 gadiem, kas satur visaugstāko Patiesību,  ir apustuliskā Romas Baznīca. Izriet secinājums, ka tie cilvēki, kuri vēlas šķelties vai nenākt pie patiesās Baznīcas, tomēr ir vairāk pasaulīgā gara, cita, sociāla evaņģēlija vilināti. Cilvēkus, kuri ir vienaldzīgi, vai kāds konkrēts pāvests ir īstais vai nav, nevar uzskatīt par katoļiem. Lielās Rietumu šķelšanās laikā, kad bija trīs pretendenti uz pāvesta troni, Sv. Vincents Ferrers nosodīja tos, kuri bija vienaldzīgi par to, kas ir patiesais pāvests. Pāvests Pijs IX, Quartus Supra, 1873.gada 6.janvārī: „Tas vienmēr ir bijis ķeceru un shizmatiķu paradums pašiem sevi saukt par katoļiem un pasludināt savas daudzās veiksmes un panākumus, lai vestu cilvēkus maldināšanā”. Ja īstie katoļi tiecas saglabāt mūžīgo šai nepilnīgajā un grēcīgajā pasaulē, tad viltus katoļi, protestantisms, dažādas konfesijas, šķelšanās grupas un citas filozofijas šo mūžīgo kaut kādā veidā tiecas piemērot (liberalizēt) pasaulei, tādējādi piesārņojot to. Kamēr katoļi cenšas atbrīvoties no grēka, tikmēr pārējie tiecas izbaudīt to.

           Baznīca ir vajāta visos laikos – kā no iekšpuses, tā arī ārpuses, pat tad, kad viduslaiku periodā Dievs tai dāvāja lielu ietekmi. Es nenoliedzu, ka Baznīca (pareizāk sakot, tās pārstāvji) vēsturē ir paveikuši daudzas pretrunīgi vērtējamas lietas un noziegumus, bet tāpēc arī svētie ir brīdinājuši, ka tās ietekme arvien samazināsies līdz šādam skumjam apglabāšanas stāvolim.  „Baznīca tiks sodīta, jo vairums viņas dalībnieku, mazie un lielie, kļūs ļoti perversi. Baznīca grims arvien dziļāk un dziļāk līdz liksies, ka tā ir iznīcināta, un Pētera pēctecība un citi aizstāvji ir izgaisuši. Bet pēc tam tā uzvarām vainagoti tiks celta godā visu ticīgo priekšā” (Nikolajs no Fluhas, 15.gadsimts)

            „Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18)

 

 

 Rihards, mg.iur., pilnīgā vienībā ar Baznīcu, 01.07.2014.

Rakstā izmantotie avoti:
* The Pope in red, http://thepopeinred.com
* Opus Dei Alert, http://www.opusdeialert.com
* In Today's Catholic World, http://www.todayscatholicworld.com
* In Today's Catholic World News Blog, http://www.tcwblog.com/

Komentārus par rakstu un jautājumus var ierakstīt blogā

hackers counter system
Raksts satur autortiesības. Citējot atsevišķu teksta daļu, atsauce uz http://romancatholic.co.nf  obligāta. Teksta pārpublicēšanas gadījumā vispirms sazināties pa e-pastu: warmcover@inbox.lv

Sākumlapa